Marta

Mūsu ceļš līdz zaudējumam.

Kamēr citas vienaudzes domāja par Vecrīgu un skriešanu apkārt ar puišiem, es jau no agra vecuma zināju, ka vēlos lielu ģimeni un būt jauna mamma. Kaut arī laulājoties biju salīdzinoši jauna, mūsu pirmdzimtais nemaz pie mums nesteidzās tā kā gribētos. Pusotrs gads, svārstoties no gaidām PAR bērniņu uz bailēm, ka jādodas pie ārsta, lai saprastu – KAS MAN KAIŠ. Un tad brīdī, kad vairs netika nekas skaitīts un rēķināts, darba laikā nāca vājums un nelabums. Strādāju aptiekā un nolēmu nekur nesteigties, bet darīt visu pēc labākajiem priekšrakstiem. Nopirku grūtniecības testu un gaidīju rītu. Tā nu iekrita, ka vīrs tieši šajās dienās nebija mājās un ar savu satraukumu biju viena pati. Baidījos lieki sacerēties un sapriecāties, jo vilšanās, ko nes aizkavējušās menstruācijas, jau bija pazīstama. Bet mammas sirds jūt, mammas sirds vienmēr jūt un nojauš pareizi. Pirmo reizi dzīvē sapņoju, ka esmu mamma, ka sēžu mājās uz grīdas, atspiedusies pret sienu un rokās turu jaundzimušo. Testa rezultāts nebija jāgaida, uzreiz iekrāsojās divas nepārprotamas svītriņas. Sajūsma, prieka asaras un tauriņu uzlidojums. Sākot skaitīt un rēķināt jau bija kādas 7-8 nedēļas. Tālāk 2,5 mokoši toksikozes mēneši vasaras karstumā un skaists atlikušais laiks. Satikām savu ideālo puisīti. Pagāja pusotrs gads un sapratām, ka ģimenes veidošanu vajag turpināt.

Biju nepacietīga un grūtniecības testu taisīju jau uzreiz pēc 10 dienām. Eiforija, Sajūsma. Neticama laime. Tā ekstāze vienkārši nav aprakstāma. Uzreiz ar pirmo mēģinājumu jau gaidījām otro bērniņu. Oktobris mirdzēja kā jaungada salūts. Tajā pašā sekundē ar divām strīpiņām dzima tik daudz sapņu, ilgu, nākotnes vīziju. Tajā brīdī pat prātā nenāca doma, ka tik lielai laimei nav vietas uz zemes un tā mums dota vien ļoti īsam mirklim. Vien septiņas pacilājuma pilnas dienas.

Pirmdiena nāca ar vājumu un neizprotamām sajūtām. Kad vakarā visas dienas nelabums noslēdzās ar vemšanu, bija ļoti pretējas sajūtas. No vienas puses – asaras un mazais izmisums, ka negribu un nav spēka atkal divus mēnešus mocīties ar to trako toksikozi. Bet no otras puses – prieks, ka katra izturēta vemšanas episode ir solis tuvāk bērniņam. Nākamā dienā nomocīja vēdera sāpes, likās it kā vēders būtu baigi sapūties vai kaut kas nelabs apēsts. Sapratu, ka viena galā netikšu, un devos vīram līdzi darba darīšanās. Viegli saliekusies un pieturoties pie ratiem varēju dienu izturēt. Vakarā karsta vanna un sajūta, ka paliek labāk. Pēc labierīcībām un silta ūdens jutos tik labi, ka vēl vairāk nostiprinājās doma par vēdera sapūšanos. Diemžēl nākamā rītā izteiktais diskomforts bija atgriezies un sāka piezagties domas – kaut mazulītim viss labi. Vakarā lēmums – ja no rīta nebūs labāk, jādodas uz slimnīcu.

Ap desmitiem no rīta ierados uzņemšanā – analīzes, USG, satraukums, asaras. Nemitīga lūgšana: “Mazulīt, turies! Mamma izturēs un mums viss būs labi.” Bet nebūs… Neviens vairs mani nedzird un es sarunājos pati ar sevi. Pa divām stundām jutos “nomarinēta” neziņā. Un tad dzirdēju, kā no koridora manas ausis sasniedz klusa saruna – nu tur ir ārpusdzemdes grūtniecība… Neticība. Noliegums. Asaras. Bet tad ienāca medmāsa ar norīkojumu. Man pat neko daudz nepaskaidroja. Grūtniecība pārtrūkusi. “Vai uz Stradiņiem varēsim paši aizbraukt vai braukšu ar ātrajiem?” Paskaidrojumi jau arī nebija nemaz vajadzīgi – medicīniskā izglītība nodrošināja, ka tas, kas slēpjas aiz vārdu salikuma “ārpusdzemdes grūtniecība”, ir pilnībā saprotams.

Asaras gāžas aumaļām. Covid laiks, maska izmirkusi, elpot gūti. Zvans vīram. Nevaru parunāt. Ar grūtībām izspiežu, ka mums vairs nav bērniņa. Klusums… Bet ir jāsaņemās – jāsaprot tālākais plans. Abi esam vienās domās, ka ātros atstāsim tiem, kam vajag vairāk un uz Rīgu brauksim paši. Kamēr gaidu izmeklējumu rezultātus, vīrs mājās savās visu, kas nepieciešams uz slimnīcu. Tikai nav skaidrs – kas vajadzīgs, cik ilgi būs jāpaliek? Iekāpu mašīnā un palūkojos uz vīru. Es redzēju viņa acīs asaras un sejā sāpes, viņš, kurš vienmēr tik nosvērts, loģisks un mierīgs, raudāja. Tas vienlaikus ļoti tuvināja un arī vēl vairāk sāpināja. Mana stiprā klints. Mans atbalsta plecs. Es sabruku pavisam. Apvaldītas raudas pārvērtās saraustītās gaudās. Pa ceļam zvans mammai un lūgums – tikai, lūdzu, lūdzu, nevienam neko nesaki, es negribu, ka kāds zina. Bailes, ka kāds to uzzinās… Kauns? Nezinu, bet tik ļoti negribās, ka pārāk daudzi uzzinās šo mūsu tumšo noslēpumu.

Stradiņos pilnīgi pretēja pieredze no rīta piedzīvotajam. Uzņemšanā viss laipni un raiti. Tiklīdz tiek saņemts pirmais negatīvs Covid testa rezultāts, dodos uz USG. Tur daktere iejūtīgi izstāsta, kas un kāpēc ar mani ir noticis. Laipni atbild un maniem ziņkārajiem jautājumiem. Visdrīzāk olvadā bijuši rētaudi kāda iekaisuma dēļ un tas savukārt apaugļotai olšūnai neļāva tikt līdz dzemdei un tā iesakņojās turpat, taču grūtniecībai attīstoties olvads plīsa, jo nav fizioloģiski paredzēts tādām izmēra izmaiņām. Plīšana izraisīja asiņu krāšanos vēdera dobumā, tās spieda uz zarnām un radīja sajūtu, ka vainīgi gremošanas traucējumi. Tālāk dakteres nosvērtā balss izskaidro, kāda procedūra mani sagaida un kāpēc ir svarīgi nekavēties. Atgriežos uzņemšanas palātā un ierodas māsiņa ar pretsāpju sistēmu. Mans trīs dienas sāpju nomocītais ķermenis var nedaudz atslābt. Kamēr jāgaida otra Covid testa rezultāts, seko jautājumi par alerģijām un norādījumi, ka nedrīkstu ēst pirms operācijas. Tā nu gan nav problēma, jo mans vienīgais tās dienas uzturs ir neliels jogurta trauciņš ceļā uz Rīgu un daži malki ūdens. Ātri tieku nodaļā palātā, pārģērbjos un jau steidzami tieku aizvesta uz operāciju zāli. Medmāsa liek iekārtoties un skaidro, ko dara. Savukārt es stāstu, cik ļoti baidos no adatām, jo kopā ar sāpju pazušanu apziņā ir atgriezušās šīs bailes. Kad uz sejas uzliek masku, seko vēl viens atsābums, jo saprotu, ka, esot pie apziņas, man neko nešpricēs un nedurs. Medmāsa liek skaitīt no desmit līdz viens, bet pie septiņi jau jūtu, ka pa radio skanošā Prāta Vētra jau sāk gaist.

Pēc zaudējuma.

Apziņa pamazām atgriezās un sapratu, ka mani ved atpakaļ un palātu. Kad izņēma urīna katetru un drenāžas maisu, vajadzēja sevi piespiest staigāt. Bet, kā gan? Lielais asins zudums grieza galvu un bija atņēmis spēkus, bet tukšums klēpī lika gulēt ar skatu sienā un raudāt. Turklāt koridorī bija grūtnieces, bet es nespēju viņas redzēt. Es vairs nebiju viena no viņām. Covid dēļ bija aizliegti apmekētāji. Jutos pavisam viena, kamēr vīram bija jābut stipram dēliņa dēļ. Svētdienas pusdienlaikā tiku palaista uz mājām. Liels apskāviens dēlam, paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka Tu mums esi!

Daudz lasīju par zvaigžņu bērniem, centos saprast, kāds ceļš mani sagaida tālāk. Skaidri sapratu, ka viena uz priekšu kārpīties nespēšu un man vajadzēs palīdzību. Vīramāte palīdzēja atrast terapeitu, atlika gaidīt. Galvā un sirdī valdīja pilnīga putra. Daudz “kāpēc?”. Kāpēc tā? Kāpēc mēs? Kāpēc nebija lemts? Kāpēc ir tur, kur negrib, bet ne te, kur tik ļoti gaida? Decembra sākumā beidzot sagaidīju savu pirmo tikšanos ar psihologu. Diemžēl šis smagais zaudējums parādīja, cik tālu esam ar vīru aizdreifējuši viens no otra, kopš bijām kļuvuši par vecākiem. Kopā ar manu svārstīgo garstāvokli un neiecietību, “pa visām vīlēm” ārā sāka spraukties milzums neatrisinātu problēmu. Nācās lāpīt gan dvēseli, gan attiecības. Jutos vientuļa un nesaprasta. Kaut arī sapratu, ka vīrs pārdzīvo, tikai citādi, tik un tā jutos pavisam viena. Pa terapiju braucu kā pa amerikāņu kalniņiem. No pilnīgas pārliecības, ka esmu stipra un man viss būs labi, līdz nespējai smaidīt un neticībai sev. Tik bieži prāts aizveda uz to mirkli, kad iekāpju mašīnā un sabrūku, jo savas stiprās klints acīs redzu tās dziļās sāpes. Katru reizi kuņģis saraujas čokurā un pārņem nelabums. Prāts tur veda un simtiem reižu nācās to mirkli izdzīvot no jauna.

Tā jau saka, ka laiks dziedē visas rētas. Sadzija fiziskās un sāka aprauties arī dvēseliskās. Bet tikai tik vien, lai tiktu uzplēstas atkal…

Sākoties vasarai, nolēmām, ka mēģināsim vēlreiz, tikai šoreiz vairs nav runa par otru bērnu, bet vēl vienu bērnu. Tik niecīga nianse vārdos, kas slēpj ārkārtīgi daudz sāpju. 2022.gada decembra sākumā sagaidījām savas divas strīpiņas. Bālas, bet tomēr divas. Pēc dažām dienām atkārtoju un grūtniecības tests jau iekrāsojas košāk. Piezemēts prieks. Uzreiz sekoja pieraksts pie ārsta, analīzes. Sirdsmieram daktere uzreiz nosūtīja uz USG, lai pārliecinātos, ka grūtniecība attīstās dzemdē. Ir! Beidzot varējām atļaut sev priecāties. Bet jau atkal pavisam īsu brītiņu. Pirms miega tualetē uz papīra ieraudzīju asiņu smērējumu. Jau atkal pēc nedēļas – NOLĀDĒTS! Jutos kā ar ledainu ūdeni pārlieta. Tas nevar būt… Ne jau atkal… Iekritu gultā vīram azotē un sāku paniski raudāt. Man nebija nekas jāsaka, šīs raudas viņš atpazina un saprata. Izdvesu tikai: “Nu ne jau atkal…” Jutu viņa smago izelpu, smago samierināšanos ar likteni. Nākamajā rītā agri zvans dakterei, USG. Asinis no hematomas ārpus dzemdes. Pirmo reizi dzirdēju sirsniņu pukstam un pār vaigiem sāka plūst laimes asaras. Piesardzībai daktere dod darba nespējas lapu, liek ievērot mierīgu režīmu un lietot progesteronu. Drošībai. Kamēr ārpusē valdīja Ziemassvētku spozme un prieks, mūsu sirdīs mājoja no visas pasaules paslēptas bažas un raizes. Uzreiz pēc svētkiem devos uz kārtējo vizīti, bet tur diemžēl pretī sagaidīja kārtējās sāpes. Mūsu mazās mīlestībiņas attīstība bija apstājusies turpat un sirsniņa vairs nepukstēja. Vēl viens likteņa nolaupīts un sagrauts sapnis. Tālāk vajadzēja gaidīt, ka pēc MA mans ķermenis būs gana gudrs un pats spēs attīrīties, bet diemžēl tas nebija gatavs atdot tik ilgi gaidīto bērniņu. Vecākiem un brāļiem, māsām par notikušo atklājām tikai dodoties uz slimnīcu. Slimnīcā liktenis turpināja spārdīt – it kā ar visu emocionālo nastu būtu par maz, vajadzēja iziet cauri arī ellīgām fiziskajām mokām. Izvēlējos medikamentozo tīrīšanu, lai mazāk risku. Medikamentus panesu ļoti slikti, mozījos ar vemšanu, stipriem drebuļiem un nenormālu caureju. Kad biju jau krietni ilgi mocījusies, medmāsa uzlika sistēmu pret sāpēm un vemšanu. Satinusies trīs segās, drebuļu kratītai pat izdevās iemigt. Diemžēl nākamajā rītā apskates laikā atklājās, ka mans ķermenis nav gatavs atdot to, ko bija gatavs paturēt deviņus mēnešus. Vajadzēja izlemt – vēl viena medikamentu deva vai ķirurģiska tīrīšana. Ļoti grūts lēmums – vai esmu gatava vēlreiz piedzīvot tās šausmas. Izlēmu par medikamentiem un biju priecīga, ka šoreiz jau viss ritēja vieglāk. Varēju gan paēst pusdienas, gan pagulēt un atpūsties. Kustējos, staigāju, tupos, taču beigās tāpat nonācu procedūru krēslā uz ķirurģisko tīrīšanu. Morāli bija ļoti grūti pieņemt, ka pēdējo divu dienu laikā izciestās mokas bija veltīgas.

Jau atkal devos mājās pilna ar tukšumu. Jau atkal simtiem “kāpēc mēs?”. Sagrauta un padevusies, tā es jutos. Pieņēmu, ka jāsāk samierināties, ka nav lemts vēl vienu mazuli turēt rokās. Nespēju redzēt, dzirdēt un priecāties, ka kāds apkārt gaida bērniņu. Tādu cilvēku pēkšņi mūsu lokā kļuva daudz. Pēc tam vainas sajūta un kauns, ka skauž. Kaut patiesībā nemaz neskauda. Tikai briesmīgi, šaušalīgi, mežonīgi sāpēja redzēt to laimi, kas mums jau atkārtoti bija atņemta. Šoreiz iztiku bez terapijas, taču ļoti ķēros klāt tam, ko bijām runājušas ar psiholoģi pēc pirmā zaudējuma.

 Gaidot varavīksnes bērniņu

Mūsu varavīksnes peciņa pieteicās pavisam negaidīti un neplānoti. Ar nākamo grūtniecību gribējām nogaidīt. Negribēju, lai veidojas sajūta, ka šis bērniņš (ja izdotos, ak, kaut izdotos) būtu iepriekšējo aizstājējs. Nē, tas būtu šis konkrētais bērniņš. Personība. Ceturtais manā sirdī. Tad nu vienojāmies neiespringt, taču arī neizsargāties. Tā kā iepriekš grūtniecības nāca gana ilgi, tad izsargāšanos neapsvērām, tikai nolēmām, ka pagaidām apzināti neplānosim. Pēc zaudējuma jutos arī noslēgusies sevī un nebija tādas intereses par intīmu tuvību.

Slimnīcas medikamentu kokteilis laikam bija izspēlējs varenus jokus ar manu menstruālo ciklu. Pirmā nedēļa – pilnīga pārliecība, ka aizkavēšanās saistīta ar visu pārdzīvoto. Otrā nedēļa – jau sāku palikt ziņkārīga. Ziņkāre gan vairāk saistīta ar domām, vai nav kādas nopietnākas problēmas parādījušās. Pēc gandrīz trīs nedēļām vairs nespēju izmest no galvas domas par menstruāciju kavēšanos. Tonakt mājās biju pavisam viena un atcerējos, ka vannas istabas skapītī ir palicis viens grūtniecības tests. Nolēmu, ka joka pēc uztaisīšu pirms dodos pie ārsta. Ieraugot pozitīvā grūtniecības testa divas strīpiņas, sāku neticībā smieties. Sūtīju vīram bildi un sāku rēķināt datumus. Izskaitļoju, ka plānotais dzemdību datums būs 24.decembris. Ziemassvētku brīnums…

Nākošā rītā laime, mazā eiforija un neticība bija zudušas, vietā nāca satraukumi viens aiz otra. Vai nav ārpusdzemdes grūtniecība? Vai viss atkal neaprausies pāragri? Satraukums nāca ar tādiem paisumiem un bēgumiem. No vienas puses vecmātes iedotais miers, ka viss ir labi un tā kā tam jābūt. No otras – ikdienas fona bailes, ka atkal var neizdoties. Uz Mātes dienu bija pagājuši pirmie trīs mēneši un svētkos ar priecīgo ziņu atļāvāmies padalīties ar dēliņu un mammām un pēc tam pamazām ar pārējo ģimeni. Prieks lēnām vairojās, bet bažas pavisam nepārgāja pat līdz bērniņa piedzimšanai. Gultiņa, drēbītes, aprūpes lietas – visu gatavojām pēdējā brīdī joprojām baidoties, ka var pārāk sacerēties un sapriecāties, un palikt bešā. Biju noslēgusies no apkārtējiem, lai nebūtu jādalās ar savām bažām. Jutos nesaprasta savās ieilgušajās bailēs. Tuvojoties dzemdību datumam, ļoti ātri noguru no jautājumiem, kā jūtos un vai jau neliekas, ka drīz varētu dzimt. Tad noslēdzos pavisam. Sagaidījām 25.decembra rītu, bet no dzemdībām ne miņas. Biju tik saspringta, ka nemaz nebrīnījos par dzemdību kavēšanos. Bērniņš to visu juta un diez vai kāroja nonākt tādā spriedzes nomāktā vidē.

Nesagaidījuši dabīgu dzemdību sākumu, 30.decembra rītā devāmies uz ierosināšanu. Mēnešiem ilgušās bailes un spriedze bija atstājuši sekas – dzemdību sāpes strauji auga, taču dzemdību darbība uz priekšu negāja. Galu gala divu stundu laikā sāpes uzvarēja un vairs nebiju spējīga atslābināties. Katra kontrakcija panāca tieši pretējo – saspringu vēl vairāk. Sekoja lēmums ūdens dzemdību vannu nomainīt pret epidurālo anastēziju. Pēc tam jutos kā septītajās debesīs, gandrīz pat iemigu. Tālāk jau process notika tik strauji, ka pat nespēju aptvert. Jau pavisam drīz mūsu brīnišķīgā meitiņa gulēja man uz krūtīm. Viņa bija tik skaista un ilgi gaidīta, ka nespēju acis atraut. Baudīju viņas svaru savās rokās. Straujo dzemdību radītais kakla tonuss un nepareizais satvēriens bija liels pārbaudījums, lai mēneša vecumā spētu saglabāt zīdīšanu. Ar spītu, neatlaidību un neizmērojamu mīlestību to izdevās saglabāt. Varēju izbaudīt tuvību, ko sniedza katra ēdienreize.

 Ko šis ceļš iemācīja

Savam pirmajam zvaigžņu bērnam iestādījām sakuru plānotajā dzemdību datumā. Šogad tieši uz Māmiņdienu tā vēra savus pirmos ziedus. Manā mammas sirdī vienmēr ir mīlestība, prieks, lepnums. Bet tur mājo arī rūpes, satraukums, bailes. Un sāpes, jo tajā savs stūrītis atvēlēts arī diviem eņģelīšiem. Brīžiem mazs un tikai nojaušams, bet brīžiem šis mazais sirds nostūris izplešas tik liels, ka šķiet - tūlīt sirds plīsīs. Tā ir sāpe, kas, kaut arī mainījusi veidolu, nekad nepazudīs. Šogad, gaidot sakuras pumpurus atveramies, jau atkal mainījās leņķis, kādā skatos uz šiem zaudējumiem. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Divas zaudētas grūtniecības un baiļpilnās gaidības ir atstājuši pārāk dziļas rētas.

Zaudēt vēl nedzimušu bērniņu – man ir izveidojusies sajūta, kas tas vispār ir kas tāds, kas līdz galam nopietni netiek uztverts. Kad gaidīju dēliņu, tad man pat tā arī tika reiz pateikts: “Tu jau vēl neesi mamma” (jo bērnu nēsāju zem sirds nevis rokās). Tieši tas, ka ir kāda sabiedrības daļa, kas mammu neuzskata par mammu līdz bērna piedzimšanai, rada to sajūtu, ka tas zaudējums arī netiek uzskatīts par pa īstam reālu.

Nu vairs nebaidos par to runāt, piedzīvotais nešķiet kā traips, ko gribās noslēpt. Varu pacelt galvu un apzināties, ka tā esmu es, tā ir daļa no manis. Diemžēl, par to runājot, nākas sastapties ar sapratnes trūkumu. “Labi, ka Tev ir vismaz viens bērns”, “Tu vēl jauna, būs vēl citi bērni”, “Labāk tagad sākumā nevis vēlāk”… Un tad vēl padomi, ko ēst, ko dzert, kā dzīvot, lai tas vairs neatkārtotos.

Dzīvoju ar cerību sirdī, ka reiz varēšu rokās auklēt vēl vienu mazuli un ka tas ceļš būs vieglāks par līdzšinējo.

Jo kā gan varētu iet uz priekšu, ja nebūtu cerības par labāku rītdienu… /stāsta autore Martas mamma - Dana/