Leo

Mums apzināti nesanāca ieņemt bērniņu 5 gadus. Un tad pieteicās mūsu meitiņa Elifa. Kā brīnums! Biju iestājusies mākslīgās apaugļošanas rindā, bet viņa pati dabiski pie mums atnāca. Pēc meitiņas piedzimšanas pārdzīvojām dažādus uztraukumus. Lielākais bija viņas attīstības jautājums, jo pēkšņi 4-6 mēn vecumā bija novērojams regress. Es nosirmoju. Burtiski! Negulētas naktis, trauksme, milzīgs stress. Un tajā virpulī pēkšņi grūtniecības tests rādīja 2 strīpiņas. Arī ārsts apstiprināja, ka grūtniecība ir iestājusies. 

Es raudāju. Man bija bail, ka meita jāpārtrauc barot, jo tas var veicināt bērniņa zaudēšanu. Es tam ticēju, jo biju gandrīz 100% pārliecināta par to. Vienkārši biju pārliecināta. Elifai 11 mēneši palika jūnija vidū, kad biju pārgājusi uz maisījumu. Bet jūnija sākumā, ciemojoties pie vecmāmiņas, sākās asiņošana. Braucām uz slimnīcu, guļus stāvoklī, jo vēl tik ļoti cerēju. Mums taču jau gandrīz sanāca. Sirsniņa vairs nebija dzirdama. Nākamajā naktī turpinājās dabiska tīrīšanās un mazulītis no rīta atstāja manu ķermeni.

Es ilgi vainoju sevi. Par to, ka vispār palikām stāvoklī, ka nebiju laimīga, ieraugot 2 strīpiņas, ka nepārtraucu ātrāk krūtsbarošanu, ka nebiju pietiekami laba savam otrajam bērniņam. Dažreiz iedomājos, ka mums tagad jau būtu 3 bērni... 

Mēs sakūrām Daugavas krastā sārtiņu un visu sadedzinājām. Man nav nevienas piemiņas lietas, kaut sonogrāfijas bilde jau bija. Likās, ka tā būs labāk. Varbūt arī ir? Atmiņās paliks tāpat.

Atkal pēc 5 gadu pārtraukuma mūsu ģimenē ienācis dēliņš. Esmu pateicīga, ka viņš mums ir. Pilnā loze - puika un meitene!

Mēs nekad nezinām, ko katrs nesam savās sirsniņās. Visa grūtniecība ar Leo bija tik ļoti bailīga. Katru reizi apmeklējot tualeti, man bija bail ieraudzīt asinis. Grūtniecības laikā bieži izdalījumi nav nekas neparasts, man vienmēr bija jāiet pārbaudīt, vai nav asinis. Man bija tik ļoti bail. 

Leo piedzima un nonāca intensīvajā terapijā. 10 dienas mēs nebijām ciešā kontaktā, bet tagad esam nešķirami. Esam visu atguvuši. Viņš ir stiprs puisis. 

Par zaudējumu runāt, kad noslēgumā esi ieguvējs, ir daudz vieglāk. Ir sajūta, ka stāsts ir labs, nedaudz saldsērīgs, bet labs. 

Cik stipri mēs esam, varam uzzināt tikai tajā brīdī, kad sastopamies ar situāciju aci pret aci. /stāsta autore Leo mamma Līva/