Emma

Mūsu pirmais bērniņš pieteicās pavisam negaidīti. Bijām pārsteigti, nedaudz nobijušies, bet ļoti laimīgi. Lēnām sākām gatavoties, noskaņoties. Kopā ar draugu devāmies uz pirmo vizīti, kurā jau varēja dzirdēt sirdspukstus. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis, kurā pat drauga acīs sariesās asaras. Šajā laikā vienreiz sākās asiņošana, kuras laikā bijām slimnīcā, bet viss bija labi. Dažas dienas pirms 1.trimestra skrīninga parādījās asiņaini izdalījumi, nedaudz vilcinoties, tomēr aizdevos līdz slimnīcai. Zināju, ka viss būs labi, gan jau hematoma un nekas traks. Bet uzņemšanā pateica, ka bērniņš vairs nav dzīvs. Tajā brīdī apstājās laiks un likās, ka visa mana dzīve saplīsa tūkstoš mazos gabalos. Es atceros ka bija vakars, uzņemšanā bija pustumsa, es centos apspiest vēlmi kliegt un raudāt, zvanīju draugam un teicu - viss.. viņš ir miris. Mani aizveda uz palātu un es visu nakti runāju ar draugu pa telefonu. Manī bija tukšums, aukstums. Es jutos pazudusi. Mēs runājām par visu un jebko. Un apsolījām, ka raudāsim kopā, kad būsim mājās. Nākošajā dienā sāka tīrīšanu ar tabletēm, tas bija šausmīgi mokoši un psiholoģiski traumatiski. Tā diena ir kā murgs, kurā, paldies dievam, iespēju robežās mani atbalstīja draugs un mamma. Vēl nākošajā dienā veica tīrīšanas manipulāciju un bija atnākusi dūla. Es tad vēl nezināju, cik šādas situācijas ir biežas. Man likās, ka es esmu vienīgā. Saruna ar dūlu nedaudz palīdzēja sakārtot domas un mājās jau varēju braukt savākta, bet vēljoprojām jūtoties auksta, tukša un iekšēji mirusi. Nākamās 2 nedēļas pagāja depresijā, raudāšanā un drauga apskāvienos. Es varu būt tikai pateicīga, cik ļoti man palaimējies, ka viņš man bija blakus! Es jutos drošībā, mīlēta un saprasta. Bet manī bija arī naids un dusmas, gribējās kliegt visai pasaulei par to, stāstīt, ka tā notiek. Nosacīti gribējās atrast atbildes uz jautājumiem, bet tas tā nenotika. Mēs stāstījām par šo situāciju draugiem, ģimenei, tiem, kas zināja par grūtniecību un apgaismojām daudzus pārus, kas arī par šo vēl neko nezināja. Un man vēljoprojām likās, ka tas notiek tik reti un kāpēc tieši ar mums. Vēl atkopjoties no šī visa, es draugam teicu- es gribu mūsu mazulīti. Mēs mēģināsim vēlreiz! Un nedaudz ātrāk kā par dakteres nolikto datumu mēs uzsākām savu ceļu pie varavīksnītes! 

Nebija nekādu šaubu, ka mēģināsim vēlreiz, lai arī ko tas prasītu. Bet vienas mēnešreizes nomainīja otras, tad trešās un arvien vairāk likās, ka kaut kas nav kārtībā. Sāka zust cerība, sāka krāties dusmas. Bija pagājuši gandrīz divi gadi, kad vasarā nolēmu, ka sāksim kaut ko darīt lietas labā, bet sākumā izbaudīsim vasaru. Pierakstījos pie ārsta uz septembra vidu un baudīju superīgo vasaru ar savu draugu! Kā par brīnumu vai likumsakarību, 1. septembri es sagaidīju ar 2 svītriņām un lielāko laimi pēdējo gadu laikā! Mēs bijām neizsakāmi laimīgi, tajā pašā laikā nobijušies. Es skaitīju dienas, ar bailēm gāju uz wc un nevienam neko neteicu. Neteicām ilgi, daudzi nezin vēl šodien. Laime mīl klusumu, tāpēc mēs klusi gaidījām, cerējām un dzīvojām savā burbulītī, pieprasot ginekoloģei 2x biežākas apskates, drošības pēc. Gaidību laiks mūsu varavīksnītei bija gaužām grūts. Toksikoze bija ļoti smaga, vēmu pat līdz 10 reizēm dienā. Bija slikti nepārtraukti. Ap 14.nedēļām sliktumi pazuda, bet sākās gultas režīms - īsa dzemdes kakla dēļ. Tā es gulēju ilgi un tikai ap 32.nedēļu sāku nedaudz dzīvot normālu dzīvi. Vienīgi, vislaik draudēja priekšlaicīgu dzemdību risks. Viss bija gatavs, mēs bijām gatavi, tikai gaidījām. Ap 38.nedēļu ginekoloģe apstiprināja jau 4cm atvērumu. Tā nu 29.aprīļa rītā mums apnika gaidīt, mēs devāmies uz slimnīcu un tieši uz pārbaudes galda nogāja ūdeņi. Pēc 5 stundām smaga darba, meitiņa bija klāt. Ilgi nespēju noticēt, ka tas tiešām ir noticis. Bet prieku un sajūsmu drīz pārņēma izmisums un pārgurums. Meitiņa tikai raudāja. Viņa nepārtrauca raudāt. Neraudāja tikai pie krūts. Viņa sūca tik traki, ka visas krūtis asiņoja un es kliedzu no sāpēm. Asins analīzes kļuva sliktākas un man bija mātes instinkts, ka viņa netiek pie pieniņa. Personāls par mani pasmēja un tā pēc 5 dienām mūs pārveda uz BKUS intensīvo terapiju un meitiņai bija kritisks stāvoklis. Tieši bija sākušies Covid ierobežojumi un man nācās cīnīties, lai vispār tiktu savai meitiņai klāt. Nerunājot vairs par, nu jau, vīru vai mammu. Pirmās prognozes daktere izteica naktī, sakot, ka ir mazas cerības. Mana dzīve sabruka un vienīgais, ko varēju pateikt- dariet visu, kas jūsu spēkos, jo es nevaru zaudēt bērniņu otrreiz. Sekoja briesmīgākās 3 stundas manā dzīvē, gaidot procedūras un jaunākās analīzes. Es spēju tikai raudāt un runāt ar vīru pa telefonu. Ap 1.30 naktī ienāca daktere un ar lielu sajūsmu paziņoja - viņai kļūst labāk! Mans prieks un laime nebija ne aprakstāma, ne nomērāma. Turpmāk katru dienu pavadīju pie viņas intensīvajā terapijā un jau pavisam drīz mēs bijām kopējā palātā un sākām savu smago ceļu pretī laimīgai dzīvei! Ceļā uz to mūs pavadīja daudz pārdzīvojumu, problēmu, slimību, pārbaužu... bet mēs cīnījāmies. Un nu ir pagājis laiciņš un es varu teikt, esmu laimīgākā mamma pasaulē un šobrīd man ir superīgi skaista, gudra un lieliska meita. Mans zelts un mana dāvana! Paskatoties uz viņu, viss ir bijis tā vērts. Paskatoties uz viņu, es redzu labāko no mums. Viņa mani audzina, viņa mani maina un viņa dod piepildījumu it visā ko darām!

Es bieži domāju par eņģeļbērniņu. Kā būtu, ja būtu. Skumstu. Viņu nevaru aizmirst, bet viņam varu būt pateicīga par pieredzi, iespēju un to, kā dzīve sakārtojās pateicoties viņam! Viņam vienmēr ir vieta manā sirsniņā. 

/stāsta autore, Emmas mamma Kristiāna/