Laura

Mūsu ceļš līdz zaudējumam... Mūsu dēliņš pieteicās negaidīti, pats atnāca un pats aizgāja. Renārs bija trešais bērniņš mūsu ģimenē un mēs gaidījām ar lepnumu un lielu mīlestību, jo nu būsim Goda ģimene! Bija 39.grūtniecības nedēļa. Es biju sagatavojusies uz  visiem 1000%, izgludinājusi drēbītes, iztīrījusi māju, saklājusi gultiņu, tikai manas acis skatoties uz gultiņu nespēja iedomāties mazuli, es domāju nu kāpēc tā?!

Iepriekšējā dienā mazuļa kustības likās jocīgas un neparastas, tādēļ no rīta nolēmu aizbraukt paklausīties, bet viss ko mēs sajutām bija klusums.. dēliņš jau bija prom! Es tik ļoti baidījos dzemdēt, jo zināju ka tad tā tiešām būs taisnība! Mēs satikāmies klusumā, telpa pielija pilna ar mīlestību, asarām un sāpēm! Kad aizvēru acis es iztēlojos un apskauju mazo dēliņu vēl aizvien, lai gan pagājuši jau četri gadi! Tas mirklis bija tik īss, kad viņu satikām! Dzemdības bija tik skaistas, mans dēliņš bija tik nevainīgs un maziņš, manas sajūtas bija skaudras, es nespēju tām dot vārdus.. laikā, kad vajadzētu saņemt simtiem apsveikumu, es nosūtiju visiem ziņu, ka mēs sagaidījām mūsu dēliņu, bet viņš nav ar mums un vēlamies būt vieni savās sāpēs.

Lai arī grūtniecības termiņš bija 39. nedēļas, Renārs piedzima maziņš, tikai 2kg, tādēļ ka nabassaites viens no asinsvadiem nebija attīstijies un tā bija savijusies kā telefona klausule. Izrakstā bija teikts placentas infarkts.

Mēs ar vīru izgājām no slimnīcas ar tukšām rokām! Tu jūties ne tikai ar tukšām rokām, tu jūties kails un apjucis, ko tagad pasaule teiks! Ko tu pats sev teiksi?

Pēc zaudējuma...

Mēs atbraucām mājās, kur uz mums skatījās divu bērnu acis un bija neizpratnē, kāpēc tā notika un vai tiešām tā notika?

Pirmās nedēļas biju mājās, es nekustējos. Tā kā bija vasara, mēs nolēmām doties pie jūras, kur es ieraudzīju pirmo varavīksni! Pirmo zīmi no debesīm, ka dēliņš ir tepat! Ar mums! Tik daudz taureņus un varavīksnes es vēl nekad nebiju redzējusi! Katra bija tik īpaša! Katru dienu rakstīju vēstuli Renāram, katru dienu nāca kāda doma un nebeidzama lūgšana pēc piedošanas, jo es nenosargāju mazo dzīvībiņu, un velti es domāju, ka puncī ir visdrošākā vieta pasaulē.. arī tur notiek lietas, tās vienkārši notiek! Un, lai kā mēs negribētu, tās notiek!

Es gribēju dot dēliņam visu to, ko devu lielajiem.. tādēļ rakstīju pirmās 100 dienas, katru mēnesi atzīmējām, diemžēl nevis ar kūkām, bet ar svecīti un dvēseļu dārza apmeklējumu. Lielais brālis Valters liekas bija vistuvākais, viņš juta Renāru un vienmēr man stāstija par viņu. Valters tik ļoti gribēja sev brālīti! Un viņiem pat vienā dienā ir vārda diena!

Vasara pagāja, bet sāpes nerimās, es aizgāju no darba un turpināju sērot, man diagnosticēja depresiju un ptss, es sāku lietot antidepresantus un iet pie psihologa.

Gaidot varavīksnes bērniņu.

Pagāja gads un vēl viena vasara, es uzsāku jaunu darbu un pēķšņi pie mums atnāca ziņa, ka ir pieteicies vēl viens bērniņš, tieši tajā pašā laikā, kad bija grūtniecība ar Renāru! Es zināju, ka šoreiz viss būs labi, bet mans ķermenis tam neticēja, es devos uz terapiju, lai mierīgāku sirdi izdzīvotu šo posmu! Man vēl aizvien ļoti sāpēja mans zaudējums! bet man likās, ka bērniņš ir sūtīts no augšas, speciāli Renāra izvēlēts, lai ļautu man saprast, ka ir laiks dzīvot, ir laiks! Man bija bail svinēt, bail sapriecāties, bail domāt, labi ka mana lielā meita mani uzmundrināja un daudz palīdzēja, gaidot mazuli! Jau pirmajā usg mums pateica, ka būs meitiņa.

Grūtniecība noritēja mierīgi, kā visas iepriekšējās, bet es biju ļoti tramīga un nobijusies. Katru otrdienu gāju uz terapiju, man ir vislabākais un gaišākais terapeits! Kas mani atbalstīja un rādīja gaismiņu!

Varavīksnes bērniņa piedzimšana

19.maija rītā devāmies uz Dvēseļu dārzu, aizvest balonu un iedegt svecīti Renāra piemiņai, jo bija pagājuši 2 gadi! Tad devāmies uz slimnīcu, jo bija laiks ierosināt dzemdības. To cilvēks parasts nevar izskaitļot, cik augšā debesīs viss ierakstīts! Lai arī dzemdību ierosināšana var aizņemt vairākas dienas, mūsu mazā Lauriņa ieradās tajā pašā 19.maija vakarā – vienā dienā ar savu brālīti Renāru! Ir! Bērninš ir dzīvs! Elpo un ēd! Kāda laime!

To nakti ar vīru uz maiņām negulējām, jo sargājām mazo dzīvībiņu! Tik ļoti apjukuši un laimīgi! Lauriņa pie mums atnāca Renāra izvēlēta! Viņa zina, ka ir brālīts Renārs, kas tur augšā uz zvaigznītes!

Viņi abi bija kā divas ūdens lāses! Es skatījos uz Lauru un redzēju Renāra tēlu! Es zinu, ka tā ir Laura un Renārs ir kaut kur blakus, es vienmēr viņu jūtu! Tagad aizvien retāk! Un liekas, ka viņš nodeva Laurai to tuvības sajūtu, un pats ir devies tālāk dvēseles ceļojumos! Svētkos es vēl aizvien saņemu varavīkšņu sveicienu!

Šoreiz es izgāju no slimnīcas ar pilnām rokām, ziedošu ceriņu laikā, lepna, ka man ir 4 bērni, trīs šajā pasaulē un viens ļoti īpašs manā sirdī! Zini kā saka - Dieva dāvana, tad Laura tiešām ir kā mūsu svētība! Kas pamudināja mums mainīties un ieraudzīt pasauli skaistu un tādu, kuru mums vajag piepildīt un kura piepilda mūs!

Ko šis ceļš ir iemācījis?

Mīlestība nekad nebeidzās! Tā ir bezgalīga un tai nav robežu! Bērniņi ienāk šajā pasaulē mums kā skolotāji, un tikai tad kad esam gatavi mācīties! esmu bezgala pateicīga, ka man ir Renārs, tas ir mans dēliņš, tieši tāpat kā Katrīna, Valters un Laura! Es sajutu mieru, ejot terapijā un apjaušot, ka dvēseles ienāk šajā pasaulē pēc tādas pieredzes kāda tām nepieciešama, dažreiz dvēselīte atnāk padzīvoties mammas puncī un viņai ir gana! Es ticu, ka bērni mīl bez nosacījuma un tieši tādēļ katrs enģelīts debesīs mīl savu mammīti un tēti tieši tāpat kā uz zemes!

Mēs katru gadu skriesim visa ģimene Rīgas maratonu Renāra piemiņai, jo tas sakrīt ar laiku, kad sāk ziedēt ceriņi, parādās pirmie pērkoni un varavīksnes un laiku, kad mēs kļuvām par vecākiem enģeļbērniņam!

  /stāsta autore - Lauras mamma, Sanita/