Kamilla

Esmu trīs bērnu mamma un vienmēr tāda būšu neskatoties uz to, ka man līdzās ir tikai divi bērniņi, mans piecgadnieks un teju četrus mēnešus vecā meitiņa (fotosesijas brīdī Kamillai bija jau 8 mēneši/red. piezīme).

Par vecākiem mūsu pirmdzimtajam dēliņam kļuvām 2019.gada 14.decembrī, ceļš līdz pozitīvam grūtniecības testa rezultātam ilga divus gadus un lai gan viss bija labi un grūtniecība ritēja veiksmīgi un arī bērniņš piedzima sveiks un vesels jau tad sapratu, ka grūtniecība nav pašsaprotama un vispār nekas nav pašsaprotams, diemžēl arī ne apsolīts. 

Kad dēliņam apritēja 9 mēneši uzzināju, ka esmu gaidībās, man bija liels pārsteigums, ka šoreiz tas notika tik ātri, necerēti ātri ņemot vērā pirmo grūtniecību. Grūtniecība noritēja labi, bez nelabuma, nespēka, bija daudz enerģijas, diemžēl bija jāpārtrauc krūtsbarošana, ko ļoti pārdzīvoju, bet visādi citādi viss bija perfekti, vizītes, USG, asinsanalīzes arī glikozes slodzes tests. Bija Covid laiks, protams, es kā grūtniece centos maksimāli pasargāties, pārtiku pasūtīju ar kurjeru uz mājām, lieki sabiedrībā negāju, tik cik katru dienu ar dēliņu pastaigās. Grūtniecības laiks ritēja, biju plānojusi fotosesiju šī grūtniecības laika iemūžināšanai, pasūtīju baltu kleitu, bet saslimu un fotosesija bija jāpārceļ, bija temperatūra, bet nekas liels, jā bija mazāk spēka, izdzēru vienu paracetamola tableti un pāris dienu laikā jau tiku uz kājām. Fotosesija bija Botāniskajā dārzā, ziedēja magnolijas, tieši vēlējos viņu ziedēšanu un tad nu atlika gaidīt bildes. 

2021.gada 15.maijā bija parasta diena no rīta ar dēliņu paēdām brokastis, gājām pastaigā pēc tam pusdienas, pusdienasmiegs, jau tad jutu, ka kaut kā ik pa laikam sāk vilkt vēderu, bet bija grūtniecības 34. nedēļas 3 diena domāju, ka tās ir viltus kontrakcijas, jo galīgi vēl nav laiks un domāju atpūta palīdzēs. Vakarā bijām aizgājuši ar ģimeni uz kafejnīcu pabaudīt vakaru un par cik jau bijām piekusuši mājup devāmies ar taksometru. Bija vēls un biju ļoti nogurusi, aizgāju gulēt ātrāk kā parasti, bet īsti pagulēt nevarēju, jo sāku just kontrakcijas, iegāju dušā, bet tās nerimās, es lūdzu un cerēju, ka tas ir joks, teicu, ka vēl nav laiks, vēl nav laiks, bet tās pieņēmās spēkā, līdz vīram teicu, ka man būs jādodas uz Dzemdību Namu. Un tā kā tas ir netālu domāju aiziešu pati, uz ko vīrs paskatījās un teica, ka nekādā gadījumā, jāsauc taksis, bet visi kā viens braucienu atcēla, tad nu vīrs izsauca ātro palīdzību, pa to laiku jau nogāja ūdeņi, likās, ka viņi brauc mūžību, kad biju mašīnā jau bija vēlme spiest, bet mediķi piekodināja, lai nespiežu, jo bērniņš dzims priekšlaikus, un jātiek līdz stacionāram, tikām, uzņemšanā, kur centās pielikt dopleru, bet tas kaut kā neizdevās, uzbraucām augšā uz dzemdību nodaļu un vairs nevarēju izturēt pēdējā kontrakcija un mazulīte bija klāt, atvieglojums, ārsti pacēla paladziņu un teica, ka te jau bērns piedzimis. Nedzirdu kliedzienu, man saka, ka bērniņš nav dzīvs, dažādi jautājumi man, kad jutu justības, uz ko es, ka jutu, vecmāte dusmīga, tagad būšot papīri jāraksta, kā tad tā man tik laba daktere un es te tā nedzīvu bērnu piedzemdēju. Es nevarēju saņemties vecmātei pajautāt stundu telefonu, lai piezvanītu vīram un pateiktu to, kas jāpasaka, šoks, it kā pēc atvieglojuma būtu jābūt mieram, bet man šoks, es nespēju parunāt, miljons domu prātā. Meitiņa piedzima mirusi 2021.gada 16.maijā 00:18. Esot dzemdību nodaļā uz novērošanu dzirdēju, kā blakus dzemdē cita sieviete un lūdzu, kaut viņai piedzimtu dzīvs, vesels bērniņš. Pēcdzemdību divvietīgajā palātā biju viena pati, teica, ka nevienu citu man blakām neliks, lai gan gultiņa blakus manai lika man izplūst asarās, atklal un atkal, jo man līdzās negulēja mana mazulīte. Tās dienas pēcpusdienā mani izrakstīja no stacionāra pēc pašas vēlēšanās un devos mājās pie vīra un dēliņa, mani mājās gaidīja smaržīgas narcises, bet diemžēl es atgriezos viena. Dienu vēlāk man atnāca pozitīvs Covid analīžu rezultāts, jo analīzes tika ņemtas uzņemšanā. Patentanatoma slēdzienu sagaidīju tikai pēc 3 mēnešiem, rezumējot placentā 90% asins izplūdumi, iespējama trombofīlija, kas vēlāk veicot ģenētiskās analīzes neapstiprinājās, visbeidzot kā galvenais vaininieks bija Covids.

Saņēmu fotosesijas bildes, un izplūdu asarās, es baltā kleitā ar savu eņģelīti zem sirds, tas ir vienīgais, kas man par piemiņu palicis no šī laika. Sāpēja ļoti un sāp vēl šobrīd, ka tik lielā grūtniecības laikā vienā dienā pasaule var sagrūt. Ir jādomā kā, lai to pasaka darba devējam, kā, lai atgriežos darbā, kā tagad ātri sameklēt dēlam dārziņu, jo nebiju plānojusi viņu vēl laist bērnudārzā. Tik daudz praktisku lietu jārisina esot pašai pusafekta stāvoklī. Spēku deva dēliņš kas bija mana lielākā motivācija saņemties uz dzīvot tālāk, pēc izškīšanas atkal sevi pa gabaliņam vākt kopā. Es sāku neatlikt lietas, uzsāku kārtot autovadītāja apliecību, nebaidījos dalīties ar šo sāpīgo pieredzi un katru reizi ar to daloties, arvien vairāk to pieņēmu.

Dēlam tuvojās piektā dzimšanas diena un viņš paziņoja, ka kā dāvanu vēlas māsiņu vai brālīti, mēs ar vīru arvien vairāk sākām par to domāt, jo gribējās, lai dēls neuzaug viens pats, lai ir kāds ar ko dalīties, jo vīrs zina kā ir būt vienīgajam dēlam, savukārt es, kā ir būt vienai no trim meitām. Bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi, fiziski biju atkopusies, bet par emocionālo pusi baidījos, jo kas zina kas var nākt ārā. Ņemot vērā otrās grūtniecības iznākumu devos nodot gan padziļinātākas asins analīzes, gan ģenētiski pārbaudīju, vai man nav iedzimta trombofīlija, kas neapstiprinājās un pēc rezultātu saņemšanas vienojāmies ar ginekoloģi par hormonālās spirāles izņemšanu, bērniņš pieteicās pēc diviem mēnešiem, man bija tāds saviļņojums, neticēju savām acīm, raudāju no laimes. Bet tajā pat dienā gevos pastaigā un atnākot no tās sākās asiņošana, es ļoti satraucos, rakstīju dakterei, izklāstīju savu situāciju, domāju, ka mana laime ir izplēnējusi, asiņošanu izraisīja hematoma, tāpēc pirmos grūtniecības mēnešus pavadīju lielākoties saudzējošā režīmā uz slimības lapas un lietojot progrestoronu cerībā, ka viss izdosies un izdevās. Pēc glikozes slodzes testa man bija noteikta diagnoze - gestācijas diabēts, bet ar diētu to izdevās nokontrolēt, lai gan priekšpēdējā USG teica, ka bērniņš ir iekārtojies ar galvu uz leju un atrodās diezgan zemu sagaidīju 39.nedēļas un ņemot vērā gestācijas diabētu devos uz dzemdību ierosināšanu. Lai gan biju sabijusies, ieejot pa Dzemdību nama durvīm jutos drošās rokās un tā arī bija, iestājos stacionārā 9:30 un 19:26 turēju rokās savu mīļo meitiņu Kamillu, es biju tik laimīga, ka viņa bija sveika un vesela, un pats galvenais DZĪVA, jutos dziedināta. 

Dzīvība tā ir dāvana, man prieks, ka man bija lemts zem savas sirds nest trīs mazas sirsniņas, atmiņas par manu eņģeļu meitenīti nekad neizgaisīs, viņa bija ļoti gaidīta, bet liktenis bija lēmis mums nemaz nesatikties. Vīrs jau iepriekš, pirms šī notikuma gāja uz Pētera Kļavas lekcijām par nāvi un iespējams arī tas viņam ļāva uz situāciju vairāk skaitīties no putna lidojuma. Bet es piedzīvoju skaistas 34.nedēļas un 5 dienas kopā ar Melāniju, mūsu meitiņu eņģelīti, brālītis zina, ka viņa mūs sargā un vienmēr redz ko mēs darām, lai gan viņš bija mazs es negribēju šo faktu noklusēt. Mūsu meitiņas pelni duss Dvēseļu dārzā, bet vēlaizvien viņa dzīvo manās atmiņās, esmu saglabājusi grūtniecības testu, USG bildītes. Esmu sev pārmetusi, ka nepaturēju viņu rokās, man nepiedāvāja un es aiz šoka neiedomājos, bet vai tas ko mainītu, mirklis ir izdzisis. Es zinu cik ļoti tas sāp, es zinu kā ir baidīties vai šoreiz izdosies, bet es arī zinu, ka pēc lietus spīd saule un ceru, ka katram izdosies pastiepties pretī savam saules staram, tas dziedinās…

Nebaidieties dalīties ar savu sāpīgo pieredzi, ar katru šo reizi jūs aizvien vairāk pietuvosieties pieņemšanai, aizmirst notikušo nevarēsiet nekad, bet laiks ir dziedinošs un kad būsiet gatavi mēģiniet, jums izdosies… /stāsta autore Kamillas mamma - Sabīne/