Dārta

Mūsu ceļš, domājot par bērniņu, aizsākās pirms pāris gadiem. Mans dzīvesbiedrs bērniņu vēlējās jau kādu laiku, bet es biju ļoti koncentrējusies uz studijām. Gribēju kā perfekts students – bakalaurs, maģistrs, doktorantūra, jo man ļoti patika un patīk studēt, izzināt sev interesējošo jomu.

Tomēr sapratu, ka doktorantūras studijas bērniņa ienākšanu iepauzētu vēl vismaz uz trim gadiem. Es zināju, ka nevēlos studijas apvienot ar pavisam mazu dvēselīti pie sāniem, jo man bija skaidrs – pirmajos dzīves gados bērniņam ir svarīga nedalīta uzmanība. Tā nu pēc maģistra studijām nolēmām, ka būs īstais laiks. Ja tāds vispār eksistē.

Pirmās gaidas

Ar pirmo reizi viss neizdevās. Pagāja trīs četri mēneši, līdz ieraudzījām divas pozitīvas strīpiņas testā. Laikam nemaz nav tik ilgi, salīdzinot ar ģimenēm, kurām bērniņa ienākšana prasa daudz ilgāku laiku. Bet šajos mēnešos es biju jau apmeklējusi vairākus ginekologus – kā jau perfekcioniste, gribēju, lai viss notiek “tad, kad esam ieplānojuši, un ar pirmo reizi”.

Domās skrēja miljons jautājumu – vai ar mums viss kārtībā, kāpēc neizdodas? Protams, ārsti apliecināja, ka viss ir labi. Māte daba ir sarežģīta un neizprotama – citiem izdodas uzreiz, citiem jāgaida mēneši vai pat gadi.

Lielais prieks

Bija maija brīvdienas, svinējām svētkus laukos. Man pēkšņi iezagās doma – vēlreiz uztaisīt testu. Ja nebūs, iepauzēsim un baudīsim vasaru. Un tad – pavisam negaidīti, bez cerībām – divas svītriņas! Es skrienu pie sava dzīvesbiedra un saku: “Ir, beidzot ir!” Tajā brīdī nespēju noticēt. Pēc pāris dienām atkārtoju testu – un tas atkal bija pozitīvs.

Mani vecāki mazbērniņu gaidīja jau sen, un zināju – šo ziņu gribu pastāstīt ātri. Sagatavoju katram pārsteiguma kastīti ar sirsnīgiem vārdiem: “Jūsu statuss mainīsies – kļūsiet par vislieliskākajiem vecvecākiem.” Arī draudzenēm caur pakomātu nogādāju kastītes ar vēstījumu, ka viņas būs visforšākās tantes manam bērniņam. Visiem sirdis pilnas ar prieku, sveicieniem un mīlestību. Man pat prātā neienāca, ka vajadzētu pagaidīt pirmo vizīti pie ārsta.

Pārbaudījums

Jūnija sākumā devos uz pirmo vizīti – jau devītajā nedēļā, jo zināju, ka tad embrijam noteikti jābūt redzamam. Daktere skatījās sonogrāfijā un klusi teica, ka redz augļa olu, bet embrija tajā nav. Es nesapratu, ko tas nozīmē, līdz viņa paskaidroja: “Visticamāk, grūtniecība nav izdevusies.”

Ieaicināja arī manu dzīvesbiedru, parādīja viņam ekrānu. Mēs saskatījāmies un sapratām – mūsu prieks ir beidzies, īsti nesācies. Tajā brīdī man ļoti paveicās ar ginekoloģi – viņa prata atrast pareizos vārdus, izstāstīja rīcības plānu un piebilda: “Atcerieties, varat man zvanīt jebkurā brīdī.”

Braucām mājās pilnīgā klusumā. Vakari pēc darba pagāja bez vārdiem, ar asarām acīs. Likās – jebkuri vārdi būtu lieki. Mēs vienkārši bijām viens otram.

Atvadas un dziedināšana

Pēc pāris dienām daktere mani nosūtīja uz slimnīcu, lai droši pārtrauktu grūtniecību. Tā bija smaga diena – apzinājos, ka šodien mans bērniņš dodas uz mākoņa maliņas. Internetā biju lasījusi par pāriem, kas saviem nedzimušajiem bērniem raksta vēstuli. Es arī uzrakstīju – pateicos par to īso prieku, ko viņš mums atnesa, un uzrakstīju atvadu vārdus.

Pēc tam mēs aizbraucām pie jūras un palaidām vēstuli viļņos. Debesis bija īpašas – vienā pusē gaiši zilas, otrā tumši zilas kā pēc negaisa. Es to uztvēru kā zīmi – pēc negaisa vienmēr nāk saule.

Jauna cerība

Ceļojums, kas mums bija ieplānots, kļuva par labāko dziedināšanas veidu. Mēs bijām viens otram blakus dienu un nakti – bez darbiem, bez skriešanas. Izsāpējām to sāpi līdz matu galiņiem un sakrājām spēku doties tālāk.

Kontroles vizītē pēc ceļojuma daktere, pretēji manām bailēm, pasmaidīja un teica: “Viss ir kārtībā. Jūs varat mēģināt atkal – pat pavisam drīz, ja jūtaties emocionāli gatavi.”

Un mēs mēģinājām. Pavisam drīz atkal ieraudzīju pozitīvus analīžu rezultātus. Un zīmīgi – tieši jūras krastā. Šo rakstot, sapratu, ka tas jūras krasts mans liktenīgs - vietā, kur atvadījos no sava pirmā bērniņa, es uzzināju, ka pēc deviņiem mēnešiem kļūšu par mammu mūsu varavīksnes bērniņam.

Varavīksnes bērniņš

Katru vizīti pie ārsta gaidīju ar trīcošām rokām un bailēm, bet arī ar sajūtu, ka tie ir kā mazi svētki. Katru reizi, kad ieraudzīju sonogrāfijā mazo dzīvību, sajutu mieru – viss notiek, viss virzās uz priekšu.

Un tad – mūsu meitiņa piedzima sešas dienas pirms noliktā datuma. Viņa nāca pasaulē ātri un viegli, bez komplikācijām. Šodien es skatos uz viņu un brīnos – kā tik mazs cilvēciņš var ienest tik daudz jaunu emociju, mīlestības un gaismas.

Viņa māca mūs būt pacietīgākiem, mīlestības piepildītākiem un dodošākiem, māca nolikt visu citu otrajā plānā un baudīt kopā būšanu pavisam citā līmenī.

Mans vēstījums citām ģimenēm

Tām sievietēm un ģimenēm, kas iet cauri līdzīgiem notikumiem, gribu teikt: jūs neesat vieni. Ar ļoti daudziem notiek līdzīgas lietas – tikai par to runā maz.

Nepadodieties. Atcerieties – dažkārt vārdi nav vajadzīgi. Pietiek ar klusumu, apskāvienu un sajūtu, ka blakus ir kāds, kurš saprot. Pēc negaisa vienmēr nāk saule.

Es ceru, ka mēs, sievietes, par šo runāsim daudz plašāk un skaļāk. Ne tikai par grūtniecības skaistajām pusēm, bet arī par sāpēm, zaudējumiem un grūtībām. Jo tikai tad mēs spēsim viens otram dot to lielāko dāvanu – sajūtu, ka neesam vienas. /stāsta autore Dārtas mamma - Ruta/