Alisters

Ar vīru kopā bijām 12 gadus. Ģimenē jau auga 7gadnieks un bija pēdējais laiks vēl vienam bērniņam. Par pozitīvu testu bijām neizsakāmi priecīgi. Grūtniecība jau iesākās ar sarežģījumiem - zems progesterons, papildus medikamenti. Bieži sāpēja galva, bija dīvaini auksti un kopumā, lai cik priecīga es biju, jutos diezgan slikti visu laiku.  

Pienāca otrā skrīninga laiks. Manai ginekoloģei kaut kas nepatika un viņa mani nosūtīja pie papildus speciālista.  

Speciālists neko īsti nepateica un nosūtīja uz ģenētikas centru. Man jau bija 22 grūtniecības nedēļas..  

Ģenētikas centrā, veicot pārbaudi, pirmo reizi uzzināju dzimumu, puisēns.   

Vīrs ar dēlu gaidīja mani ārpusē un nevarēju sagaidīt, kad varēšu pateikt dzimumu.  

Kad pārbaude bija beigusies, daktere lūdza apsēsties pie galda. Neizsakāmi priecīga sēdēju tur un tad pēkšņi mana pasaule sabruka.  

Daktere pateica, ka nav labi un ka bērniņam ir Spina Bifida, kas nozīmē, ka mugurkaula smadzenes ir ārpus mugurkaula. Par vēl papildus diagnozēm, par to, ka mazulis var nomirt līdz dzimšanai, par to, kas un kāda invaliditāte sagaida puisēnu pēc dzimšanas.  

Bija skaidrs, ka tā nebūs cieņpilna un laimīga dzīve mazulim.  

Daktere lūdza mūs izdarīt smagāko lēmumu mūsu dzīvē.  

Tādēļ 29.05 ierados Ģenētikas centrā, kur mūsu mazulim apstādināja sirsniņu.   

Man gribējās kliegt tajā brīdī, bet vien klusām birdināju asaras…  

Pēc tam ierados dzemdību namā, kur man ierosināja dzemdības un nākamās dienas rītā pasaulē nāca mūsu mazulis… Tik trausls… Mūsu Olivers.. Es atvadījos no viņa un lūdzu bezgalīgu piedošanu.  

Olivers dzima pēc 22. gr nedēļas un dzima virs 500 gramiem, tādēļ man pienācās gan pirmsdzemdību gan pēcdzemdību atvaļinājums. Šo laiku varēju izmantot, lai kaut cik savāktos un sakārtotu domas.  

Ar vīru daudz raudājām, no dēla neko neslēpām, mums visiem bija sāpīgi, bet šīs bēdas mūs visus satuvināja vēl vairāk.

Spēku smēlos, par to runājot ar ģimeni, ar draugiem, daloties. Klusēšana mani nobeigtu, lasīju daudz informāciju un tikai tad sapratu un uzzināju cik daudz ģimenēs tiek zaudēti mazuļi.  

Mūsu gadījumā bēdu iemesls bija folskābes trūkums manā organismā. Tik vien.  

Septembrī, kad pasaulē vajadzēja nākt Oliveram, es atkal uzzināju par grūtniecību. Tas bija negaidīti, jo man nebija ne mazāko pazīmju. Devos uz pakomātu, lai saņemtu īpašu piemiņas lietu eņgeļbērniņam un nodomāju, janopērk tests, ja nu brālis atsūtījis mums mazuli.  

Pirmajā brīdī uzrādīja vienu svītru, atstāju, lai izmestu vēlāk testu laukā, bet, kad atgriezos, testā bija divas svītriņas!

Likās, ka tas ir sapnis, nevarēju tam noticēt. Visu grūtniecību. Katru dienu man līdzi sekoja bailes, neziņa vai izdosies, uz katru ārsta vizīti devos ar paniku sevī.. Un ja nu?  

Pat dzemdību dienā es biju nervoza, spēju nomierināties tikai brīdī, kad mazulis bija manās rokās un viss tiešām bija kārtībā.

Mūsu varavīksnes mazulis, mūsu Alisters, dzima 14.05. Gadu pēc Olivera zaudēšanas. Maijs mums ir īpašs mēnesis.

Slimnīcā nevarēju sagaidīt, kad beidzot būsim mājās, kad būsim visi kopā.. Bijām tik ļoti laimīgi! 

Alisters ir mūsu brīnums, vienmēr tik smaidīgs, dienā simtiem reižu nāk pie mums mīļoties.

Lielākais brālis Kristers vienmēr viņam stāsta, ka viņiem abiem ir vēlviens brālītis, debesīs.  

Mēs novērtējam un esam bezgala pateicīgi, ka viņš ir ienācis mūsu ģimenē.  

Nekas nav pašsaprotams, bērni ir brīnums un nekas nevar būt svarīgāks par veseliem un laimīgiem bērniem..   

Esam kļuvuši stiprāki kā ģimene.  

Es esmu kļuvusi iecietīgāka pret citiem. Mēs nekad nevaram zināt, ko piedzīvojis vai kā tajā brīdī jūtas otrs. Aiz smaida var slēpties nežēlīgas sāpes par kuràm cilvēks nav spējīgs runāt.  

Reizēm šaustu sevi par to, ka nebiju vairāk blakus draudzenei, kura mazuli zaudēja līdz 12 grūtniecības nedēļai. Man vajadzēja vairāk ar viņu runāt, bet es nezināju ko teikt, tāpēc klusēju. Tikai tagad saprotu kā tas ir, kad visa pasaule sabrūk zem kājām…  

Tāpēc, ja kāds zin, ka otrs zaudējis mazuli, esiet blakus. Ja cilvēks nevēlas par to runāt, vienkārši esiet. Ir svarīgi cilvēkam saprast, ka viņš nav viens.   

Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 2 gadi, kopš mums ir savs sargeņģelis. Mums ir īpašs rokām darināts puisēns ar sirmiem matiņiem un spārniem… Tas ir mūsu Olivers.  

Oliveru mēs kremējām, bet joprojām nav īpaši vieta, kur varētu izkaisīt pelnus, tādēļ vēl joprojām ir kopā ar mums..  

Atceramies ļoti bieži, reizēm joprojām raudu. Bet, ja nebūtu tā kā ir, tad mums nebūtu mūsu Alistera.  

Svecīti iededzinam un atceramies īpašāk dienā, kad mazais kļuva par eņģeli, vārda dienā un visspasaules eņģeļbērnu dienā.  

Kaut pienāktu diena, kad nevienam nebūtu jāpiedzīvo tādas sāpes kā bērniņa zaudēšana.   

Bet ja tomēr... Ir jāzina, ka jūs neesat vieni! Blakus ir cilvēki, kas vienmēr būs ar jums! /stāsta autore Alistera mamma - Aiva/