Vera

Mūsu ceļš sākās 2012.gadā. Aprecējāmies vasarā un sākām domāt par bērniņu. Divas svītras grūtniecības testā nelika sevi ilgi gaidīt, parādījās jau ziemā. Uz to brīdi vēl viss likās vienkārši un ātri. Nozīmēta vizīte pie ārsta. Pa to laiku sāka parādīties izdalījumi, tests turpināja rādīt 2 svītras. Ārsts nozīmēja dinamikā HCG analīzes. Pirmais rezultāts neraisa nekādas bažas, tikai tas, ka turpina būt izdalījumi. Pēc dienas nododu otro reizi. Ārsts atraksta, ka nav labi un ka trešo reizi varu nenodot analīzes. Tā ātri un neveiksmīgi beidzās šī laime, īsti nesākoties.

Tālāk paiet mēneši, gads...grūtniecība neiestājas. Vizīties pie ārsta, ārsta maiņa, analīzes - rezultātā tik dzirdu "viss labi". Paiet vēl gads, divi... Grūtniecība neiestājas. Mainām ārstu, nododam analīzes - "viss ir normāli ar jums". Dzeram vitamīnus, mēģinām nedomāt, neieceklēties, kā to iesaka apkārtējie. Bet katru mēnesi tik gaidi un gaidi, taisi testus un nekā. Apsolu sev, ka netaisīšu vairs testu, bet turpinu taisīt un redzēt vienu svītru.

Tā nu laiks iet, kāds iesaka mākslīgo apaugļošanu. Man iekšējā balss saka, ka tas nav priekš manis. Kāds nosoda "kā tu gribi bērnu, ja pat nemēģini māklīgo apaugļošanu, tātad negribi".

Tā no iepriekšējās reizes paiet 7 gadi, kad parādās aizdomas, ka varētu iestāties grūtniecība. Nedaudz velk vēders, taisu testu un jā!!! Ir laime, tests ir pozitīvs. Vizīte pie ārsta - ārsts visu saredz, viss izskatās smuki. Mums iedot pirmo bildīti ar mūsu bērniņu, kuram ir aptuveni 8 nedēļas. Dzeram vitamīnus, bet atkal ir izdadlījumi. Atkal HCG dinaminkā. Izdalījumi pa to laiku paliek daudz spēcīgāki. Nododu trešo reizi HCG un saprotu, ka nebūs labi, jo tajā dienā izdalījumi ir spēcīgi. Grūtniecība nenoturās, pāris dienas tiek pavadītas gultā, jo izdalījumi ir daudz. Ir sāpīgī ir grūti - tik ilgi gaidījām un atkal neveiksmīgi. Laikam tās epizodes, kas piedzīvotas tajā brīdī paliks ilgi atmiņa. Ārsts mierina, saka, ka tomēr labāk, lai grūtniecība paiet bez izdalījumiem. Ja jau tie ir, tad jau kaut kas nav kārtībā.

Māsa mierina, ka viņas paziņai arī tā ir bijis un uzreiz nākamajā mēnesī ir veiksmīga grūtniecība. Vai mani tas mierina? Nē! Jo grūtniecība jau neiestājas man katru mēnesi, pat ne reizi gadā.

Atkal mainām ārstu un sākām visu no sakuma. Ārsts iesaka iestāties tomēr rindā uz māklsīgo apaugļošanu, kamēr pienāks rinda paies vēl laiciņš un gadi arī jau iet uz priekšu. Tad ir mūsu lielais solis iestāties rindā, jo tiešām pašiem jau pa tiem laikiem zūd cerība, ka sanāks pašiem, zinot, ka grūtniecība iestājas reti un bija arī neveiksmīgi gadījumi. Tā nu paiet  laiks, grūtniecības nav un ir pienākusi mūsu rinda. Izvēlējāmies iestādi, ārstu un sākām procesu. Vai bijām laimīgi? Es teiktu, ka vairāk bailīgi nekā laimīgi. Man ir nenormāli bail no špricēm (bērnībā ģību, kad nodevu asinis; bēgu projām, kad vajadzēja taisīt potes). Bet nu vienojāmies, ka vīrs palīdzēs. Tā nu nopērkam visu vajadzīgo, sākām stimulāciju. Paldies vīram, kurš katru dienu taisīja man šprici vēderā, kamēr es slēpu acis lai neredzētu adatu. Pēc stimiulācijas ierodos pie ārsta, lai redzētu progresu. Bet kāds bija mūsu izbrīns, kad ārsts neieraudzīja nevienu folikkulu, pat ņemot vērā, ka dūru pietiekami lielu dozu. Bet bija pilnīgi tukšs. Ārsts palielināja dozu uz pāris dienām. Tad atkal vizīte un nekā nav. Tā nu beidzās mūsu protokols, pēc kura sekoja kārtējie šķēršļi. Menstruācija pazuda, nav vairākus mēnešus. Dzēru tabletes, situācija neuzlabojas. Ārsts sūta nodot Anti-Millera hormona testu. Kad ieraugu rezultātu, esmu šokā! Eju pie ārsta ar šo rezultātu, kas bija <0.01 (domāju, ka daudzi saprot, ko tas nozīmē - olnīcu rezerves nav. Praktiski palikt stāvokli ir neiespējami). Izrunājam ar ārstu - pretī dzirdu, ka jums ir iestājusies pāragra menopauze. Jādomā par donoru.

Pēc šiem vārdiem pie šī ārsta (pie kura bija sakarā ar apaugļošanu) vairs neatgriežos.

Atgriezos pie sava ginekologa un cīnamies par to, lai sadabūtu menstruāciju atpakaļ. Tā nu paiet vairāk nekā gads (tās ir vai nu pēc 2 mēnešiem, vai pēc nedēļas. Ļoti haotiskas, bet vismaz jau ir bez papildus medikamentiem). Pa to gadu, vēršos pie speciālista, kurš pēc asins analīzēm (manām un vīra), iesaka, kādi vitamīni jādzer, kas jāēd, kas jādara un kādi vingrinājumi jātaisa. Vēršos pie speciālista, kurš ar ar jauno metodi (skeneris ar elektroimpusiem) taisa masāžas. Vēršos pie osteopāta. Vēršos pie sievietes, kas pirts rituāla palīdz palaist nedzimušos bērniņus. Baznīcas...

Paiet laiks, dzīvoju ar neregulāro ciklu. Tikko bija mēnešreizes, bet pēc nedēļas atkal iesāpās vēders. Domāju, nu ko atkal pēc nedēļas jau atkal būs. Izdomāju, no rīta uztaisīt testu (nezinu kāpēc, jo tikko nedēļu atpakaļ bija mēnešreizes). Un es redzu knapi redzamo otro svītru. Vai es ticu? Godīgi jā, jo pat šādu knapi saskatāmu nācās piedzīvot ļoti reti, bet ir bažas, ka varbūt tikai es redzu to otro svītru. Tā nu klusējot pēc dienas uztaisu vēl testu - vairs neredzu otro svītru. Vilšanās - laikam brāķis. Bet paiet pāris minūtes un liekas, ka tomēr ir otrā svītra, bet atkal ļoti vāja. Iezogas ticība. Pagaidu vēl divas dienas un taisu testu. Nedaudz spilgtāka, bet ir otra svītra. Liekas aizdomīgi, ka pagāja 5 dienas kopš pirmā testa, bet svītra nav spilgta. Dzīvoju ar šīm bailēm, aizdomām un pārdzīvojumiem nevienam neko nesakot (jo cik reizes jau bija vilšānās). Nākamajā dienā aizeju nodot asins analīzes. Spriežot cik vājas bija svītras un cik maz laika pagāja kopš mēnešreizēm, domāju, ka varētu būt kā 60-100 rādītāji. Atnāk analīzes un ko?!?! Es ieraugu 995 - kas jau nozīmē, ka ir kāda 5-6 nedeļas. Tikai tad paziņoju vīram un klusiņām dzīvojam ar cerību. Sarakstos ar ārstu, nododu dinamikā HCG. Rezultāts, smuki aug. Aizeju pie ārsta. Grūtniecību apstiprina, bet man iekšēji nesaprašanās kāpēc testi vāji, bet cipars liels. Pēc testiem, pēc analīzēm un pēc tā ko redz ārsts ir 3 dažādi termiņi. Nākošajā reizē ārsts palielina termiņu uz pāris dienām. Aizejam un pirmo skrīningu un termiņš tiek palielināts vēl uz pāris dienām. 

Godīgi, man joprojām nav skaidra tā lieta ar vājiem testiem un lieliem cipariem, bet par spīti tam visam un visam tam, ko mums teica un anti-millera hormona testa analīzēm MUMS IESTĀJĀS grūtniecība. Esam laimīgi, jo mums viss sanāca un sanāca pašiem!

Ļoti uzmanīgi dzīvojām ar šo ziņu, pārējiem paziņojot cik vien vēlu iespējams.

Tā nu 2024.gadā vasarā mums piedzima ilgi gaidīta un mīlēta meitiņa.

Gribu, lai šo izlasot, tās meitenes, kas vēl tikai iet savu ceļu, lai zin, ka viss ir IESPĒJAMS! 

Lai visām pietiek spēka un ticības sagaidīt savu brīnumu!

P.S Es būtu vēl laimīgāka, ja dienu pirms meitiņas piedzimšanas man nenomirtu tētis! /stāsta autore Veras mamma - Jeļena/