Rota

Mēs ar vīru pirms uzsākām attiecības bijām pazīstami jau daudzus gadus. Tā sanāca, ka ceļi tik saskārās, bet nesavienojās, līdz kādā brīdī pirms gandrīz  pieciem gadiem mēs atradām viens otru un uzreiz sapratām, ka jā, tagad mēs esam viens otram un tā tam būs būt. Ar manu pirmo bērniņu vīram uzreiz bija saikne un gan es, gan viņš sapratām, ka gribam vēl vienu, kopīgu bērniņu. Vairākus mēnešus nekas neizdevās, līdz pēc pusgada ieraudzījām laimīgās divas strīpiņas. Arī HCG analīzes uzrādīja paaugstinātu līmeni un toreiz es vēl nezināju kādām niansēm, sāpēm, analīzēm, ārstiem, pašnicinājumam un visam citam man būs jādodas cauri.. Paspējām paziņot vecākiem, paspējām ar vīru izsapņoties par mūsu iespējamo meitiņu, kas būs, paspēju aiziet pie ārsta, kurš tik noteica, ka šķiet pavisam mazs laiciņš, tādēļ īsti neko neredz, jau ieplānoju nākamo vizīti pēc kāda laika. 

Tai dienā biju darbā. Jutos neomā, bet nospriedu, ka tas tādēļ, ka esmu taču grūtniece. Un tad atskārtu, ka ir sākusies asiņošana un krampji. Arī vīrs bija devies komandējumā prom no pilsētas, tādēļ ļoti satraukusies, bet ar cerību, palūdzu darba devējam aizvest mani uz slimnīcu. Slimnīcā uz  USG uzreiz pateica, ka grūtniecību neredz un izmeklējot sīkāk atrada to mazo dvēselīti (5nedēļas auglītim) manā olvadā. Toreiz es pirmo reizi sastapos ar terminu "ārpusdzemdes grūtniecība". 

Tālāk sekoja akūta operācija, nelāga pamošanās pēc narkozes un tukšums. Liels smacējošs,smagnējs tukšums. Tika izņemts kopā ar olvadu un labi, ka laicīgi devos uz slimnīcu, bija sākusies arī iekšējā asiņošana. 

Dažas dienas pēc tam atgriezos mājās, satiku vīru, satiku dēliņu, bet mūsu sapņi bija sabrukuši. 

Pēc tam sapratu, cik patiesībā daudz ir neveiksmju, iepazinu citu ģimeņu stāstus, mēģināju to pieņemt kā daļu dzīves, kā mācību. Sapratu, ka neesmu viena. Vīrs tam gāja cauri pa savam un man tas derēja. 

Pie nākamajām divām strīpiņām, es jau devos analīzes veikt vairākkārt, lai sekotu HCG dinamikai un arī progesteronam. Arī pie ārsta Rīgā bija jāgaida ilgāk. Nesagaidīju. HCG neauga pietiekamā dinamikā un es jau nojautu rezultātu. Dienu pēc darba uzsākšanas jaunajā darba vietā, kur vairākas stundas pavadīju krampjos un nelielu asiņošanu, aizsteidzos akūti pie ārsta, lai tikai noskaidrotu, vai atkal nav ārpusdzemdes grūtniecība. Apstiprināja, ka nav un neredz arī dzemdes grūtniecību. Tovakar pārrodoties mājās un raudot krampjos dušā piedzīvoju agrīno spontāno abortu (arī ap 5 nedēļām auglītim). 

Tobrīd jau biju nelielā paranojā un domās - kas nav kārtībā ar mani, varbūt ar vīru, varbūt kāds lāsts, varbūt nav lemts. 

Mēs ar vīru tā gaidījām mūsu Rotiņu. Bijām tik pārliecināti, ka viņai jābūt. 

Trešo reizi bija grūtniecības testā divas strīpiņas. Bet es uzreiz pateicu, ka nebūs, zinu, ka nebūs. Atkal. Un taisnība man bija. Pēc dažām dienām asiņošana un pat nepaspēju veikt analīzes. 

Tas laiks bija tāds haoss, ka šķita par visām varītēm man jāpaliek stāvoklī, viņai jābūt, viņa mani gaida. Mēs ar vīru veselīgi ēdām, bez kaitīgiem ieradumiem, fiziski labā formā. Šķita netaisnība. Kāpēc citiem ir? Kā pasaulē var būt tik daudz negribētu bērnu, bet mūsu meitenīti mums nedāvā. Biju apvainojusies uz dzīvi un arī vīrs gāja cauri pašanalīzei. 

Šie pārbaudījumi mani izveidoja par cilvēku kāds esmu. Es sapratu, ka nekas dzīvē nav pašsaprotams un jābūt pateicīgam par visu ko tā sniedz. 

Bet..

Kad viņa pieteicās es jau zināju, izjutu, sapratu ar visām maņām kas vien pastāv, ka tur viņa ir, mūsu Rotiņa. Mēs ticējām un mums deva. Gaidības dažubrīd bija ar satraukumiem, jo pastiprināti norīkoja apmeklēt vairākus netipiskus ārstus, ļoti izsekoja katru mazāko nobīdi analīzēs, bet dziļi, dziļi es zināju, ka viss būs kārtībā. Ne man, ne vīram nebija pārsteigums, kad vecākais dēliņš pārspridzināja balonu un no tā izbira rozā konfetī. Jāatdzīst, ka ik pa laiciņam uzmācās šaubu brīži, kas neļāva jau grūtniecības laikā iemīlēties tai meitenītē uz visiem tūkstots procentiem, bet pēcāk analizējot sapratu, ka vienkārši centos izveidot kaut kādu pašaizsardzības mehānismu gadījumam, ja nu ne, jo kā jau minēju, nekas šajā dzīvē nav pašsaprotams. 

Dzemdības ar Rotiņu pēc manām atmiņām un domām bija ļoti dziedinošas, jo, diemžēl ar pirmo bērniņu bija traumatiska pieredze. Es biju laimīga, ka satikšu savu Rotiņu. Vīrs man bija blakus. Pārgrieza nabassaiti. Turēja to mazo trauslo meitenīti savās gādīgajās rokās. Toreiz es iemīlējos savā vīrā atkal. Iemīlējos sevī. Un protams mazajā Rotiņā. 

Mājās mūs sagaidīja nu jau lielais brālis, kurš ar savu jauno lomu ļoti lepojās. Lielisks palīgs un ļoti rūpējās, lai mēs abas jūtamies labi. Mēs vienkārši bijām, baudījām vasaru, mazo laimes burbuli un bijām ļoti, ļoti pateicīgi dzīvei. 

Es ticu, ka viss dzīvē notiek, kā jānotiek. Šīs pieredzes mani izveidoja par labāku cilvēku, labāku mammu, labāku sievu. 

Rakstot šo stāstu man vienā azotē šņāc Rotiņa, otrā viņas mazais brālītis Tāls, jā, arī trešais bērniņš piedzima, un blakus kājgalī lielais puika Olivers. Un ticiet, viss ir bijis tā vērts, ja varu šobrīd atrasties šai laimes čupiņai pa vidu.  /stāsta autore Rotas mamma, Sanda/