Adelīna

Kopā bijām tajā mirklī aptuveni 10 gadus. Ne viss notika kā gribētos jau tad. Vēlējāmies  lai mūsu ģimenei pievienojās bērniņš krietni ātrāk, bet tas nenotika. Pagāja laiks, kamēr atradām klīniku un ārstus kuri būtu ieinteresēti , neteiktu daudz kur dzirdētos vārdus - "Mēģiniet vēl, viss jums izdosies!" 

Kad tika veiktas  dažādas  pārbaudes, kurās neatklājās nekādas veselības problēmas, kas varētu traucēt iestāties grūtniecībai, ārste piedāvāja mums aizpildīt pieteikumu uz medicīniskās apaugļošanas  procesu. Es piekritu nedomājot, jo nevēlējos vairs ilgāk gaidīt. 

Pirms mums atnāca vēstule, ka varam uzsākt medicīnisko apaugļošanu, iestājās grūtniecība dabīgā ceļā (pirmo reizi). Emocijas nebija vārdiem aprakstāmas tajā mirklī, kad ieraudzīju testā divas svītriņas, šķita, viss notiek beidzot kā vēlējāmies, sapņi piepildās un tā ir zīme  ka mums nebūs nepieciešama medicīniska iejaukšanās. 

Ar dziļu sajūsmu rakstu ārstei ziņu whatsApp, pavēstot jaunumus un jautājot kad varu pierakstīties uz vizīti. 

Aptuveni  sešās grūtniecības nedēļās biju uz pirmo apskati,  kur ārste apstiprināja ka grūtniecība ir iestājusies, ir redzama augļa ola taču vēl auglis nav redzams tajā. Nomierināja ka tā mēdzot  būt, tas ne par ko sliktu neliecina. Visu šo laiku paralēli nodevu hcg analīzes, rādītāji skaisti dubultojās. 

Nākamā vizīte bija pēc nedēļas, ap septīto grūtniecības nedēļu, (skatos savus  pierakstus, atceroties uz mirkli to visu,  kam bija jāiziet cauri, paliek sāpīgi), ārste saka bēbītim sitās sirsniņa 122 sitieni /min. 

Neilgi pēc tam sākās asiņaina smērēšanās, nekavējoties rakstīju ārstei, viņa mani paņēma ārpuskārtas vizītē, konstatēja  ka sirdspuksti bēbītim ir, auglis ir mazāks par nedēļu,  izrakstīja zāles un gultas režīmu uz divām nedēļām. Ievēroju visas norādes. 

Ar bailēm devos uz vizīti ap devīto grūtniecības nedēļu, visu šo laiku bijām uz saziņu ar ārsti. Atceros vēl tagad to dienu ar smeldzi. Atnākot uz vizīti un izdzirdot daktera vārdus - "Bērnam nav sirdspukstu, jādodas uz Stradiņiem!",  zeme zem kājām pazuda un visas ilūzijas līdz ar to izgaisa . Likās, ka gultas režīms bija veltīgs un visa tā kaudze zāles, lai saglabātu šo grūtniecību.

Slimnīcā mani nomocīja trīs dienas, izlēma veikt medikamentozu tīrīšanu nevis abrāziju. 

Iznākot no slimnīcas mani pārņēma vārdos  neizskaidrojams tukšums un vilšanās. Naids un dusmas. Tik daudz emociju vienuviet. Sajūta, itkā daļa no Tevis ir pazudusi, nogriezta nost no Tava ķermeņa. Kaut kas ļoti trūkst. 

Tajā brīdī nebija ar ko tā īsti izrunāties, gribējās būt vienai, lai gan bija arī bail palikt vienai ar sevi.  Vīrs ļoti atbalstīja un pārdzīvoja kopā ar mani. Bija bail iet sociālajos tīklos un ieraudzīt  laimīgu ģimeņu bildes/video. Kaut kādā brīdī  atcerējos ka viena mana draudzene bija izgājusi cauri šim visam, kas notika ar mani , uzrakstīju viņai visas savas sajūtas un saņēmu ļoti lielu atbalstu tajā laikā. Tas deva ļoti daudz spēka man. Kā arī  sapratu pašu svarīgāko ko vajadzēja saprast - ka neesmu vienīgā šajā pasaulē kas ir izdzīvojusi šo emocionāli traumatisko notikumu.

Jutos ļoti nestabila un salauzta emocionāli.

Atnākot  uz apskati lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā ar dzemdi, minēju ārstei ka nevēlos vairs piedzīvot līdzīgu situāciju un nevēlos vairs ilgāk gaidīt, kamēr iestāsies grūtniecība pati jo viņa nāca ilgi līdz mums, ka esmu gatava uzsākt medicīniskās apaugļošanas ceļu.  Tomēr tur ir nedaudz lielāks garants, ka nenotiks tā kā notika iepriekš. Domāju, ka, lai uzsāktu šo procesu, būs jāgaida nezināms laika periods, kamēr ķermenis un cikls atjaunosies, un vai vispār nesajukšu prātā to laiku gaidot. 

Procesu, olšūnu stimulāciju uzsāku jau nākamajā ciklā pēc bēbīša zaudējuma. Tas bija ceļš uz ko pavisam nezināmu. Es ļoti daudz lasīju forumus, lai izprastu šo procesu. 

Īsumā, neieslīgstot detaļās, pēc tam viss  notika diezgan raiti, dabiski, it kā kāds mani no augšas būtu vadījis, 12 dienas  tika veiktas  injekcijas vēderā lai augtu olšūnas, vēlāk tās tika izpunktētas, vēl pēc tam attiecīgi paņemts vīra materiāls kura rezultātā vēl pēc piecām dienām izveidojās trīs no deviņiem, veselīgiem embrijiem transfēram.

Transfērs bija veiksmīgs. Lai gan atceros to dienu arī kā šodien, ar nenormālu satraukumu un aukstām kājām, jo pa vidu bija iekritušas brīvdienas, transfērs notika pirmdienā, bija ļoti lielas bailes lai neatceļas, ja nu visi embriji ir gājuši bojā un daktere nevarēja man to paziņot.

Dziļi sirdī man bija sajūta ka bēbītis ir pieķēries un grūtniecība būs iestājusies. To sajūtu nevaru izskaidrot. Tā arī notika. Pirmo testu veicu piektajā dienā un bija ļoti viegli pamanāma otrā svītriņa, dienu vēlāk jau spēcīgāka un vēl dienu vēlāk jau spilgti redzama. 

Mūs pārņēma laimes izjūta, kas mijās ar uztraukumu un rūgto pirmo pieredzi. Gribējās priecāties no sirds bet nevarējām tā līdz galam, patiesi. 

Otrā grūtniecība ar iespējamām pirmajām dzemdībām noritēja brīnišķīgi līdz aptuveni 22+ nedēļām, pēc tam sākās atkal nebeidzams uztraukumu periods. 

Bērniņš atpalika augšanā par nedēļu, tad par divām nedēļām, līdz beidzot par četrām nedēļām, tajā brīdī tikām kontrolētas un uzraudzītas no visām pusēm, kā arī bijām ar palikšanu un bez RdzN. Meitai placenta nepiegādāja pietiekami daudz barības vielas, tādēļ viņai bija grūti augt, man tika konstatēta preeklampsija kas atspoguļojās ar tūsku un augstu asinsspiedienu. Mums ar meitu izdevās sagaidīt 37. grūtniecības nedēļu, tad gan dzemdības bija jāinducē, jo bērnam būtu bīstami uzturēties ilgāk vēderiņā. 

Un tā, saulaini dzestrā, piesnigušā februāra rītā piedzima mūsu mazā un tik ļoti izsapņotā meita Adelīnīte, vien 1,870 gr smaga un 42 cm gara. Ļoti spēcīga meitenīte, pati prata elpot un zīst, nebija nepieciešama intensīvās terapijas nodaļa lai gan gatavojāmies uz visu. Pirmais pūriņš tika sarūpēts ar 44.izmēra drēbītēm kuras viņai bija par lielu. (Rakstot asaras sariešas no laimes un bailēm kuras piedzīvojām). 

Esam ļoti laimīgi un pateicīgi par mūsu mīļo, skaisto, gudro un ļoti gaidīto Adelīnīti kurai patreiz ir 6 mēneši /red. piezīme nu jau tūlīt Adelīna svinēs gadiņu/. Viņa ir Mūsu visums. 

Pārdomājot visu, mani bieži nepamet sajūta, ka mums ļoti paveicās un iespējams kāds vadīja šo visu no augšas, kā zinādams/a ka tā vajag un viss izdosies, dodot arī līdzi daudz spēka.

Mums ir saglabāta pirmā bērniņa atmiņu kastīte, tur ir visas piemiņas lietas, grūtniecības testi, bildītes un pirmās drēbītes, ar kurām tika paziņots tētim ka gaidām bērniņu. Adelīnītes māsiņa vai brālītis nav aizmirsts/a, jo to nevar tā izsvītrot no savas dzīves kā nebijušu notikumu. Tā ir neatņemama daļa no mūsu dzīvēm, kad patiesi gaidījām, cerējām un vīlāmies.

Es ticu, ka mūsu ģimenei ir par vienu sargeņģeli vairāk un tas ir mūsu eņģeļbērniņš,  kurš noteikti sargā Adelīnīti no mākoņa malas. 

Gribas teikt - nebeidziet ticēt brīnumiem, un neatmetiet ar roku saviem sapņiem. Rodat spēku sevī un tiecaties uz saviem mērķiem. Viss piepildīsies! Pat tad, kad šķiet, ka viss Tavā priekšā ir sagruvis un atjaunot nav iespējams. Atvērsies īstās durvis uz jūsu laimi, ienāks mīlestība un prieks pēc noraudātām asaru jūrām, jo būsiet to pelnījuši. Nekas nav pasaulē izdomāts spēcīgāks par cilvēku! /stāsta autore Adelīnas mamma Andreana/